Edijs Pipars, palidzesim.lv organizācijas dibinātājs un vadītājs
Cilvēki man bieži saka:
“Tu esi stiprs.”
Bet viņi nav redzējuši mani tajos vakaros, kad mēģinu sevi savākt kopā.
Viņi nav redzējuši mani sēžam tumsā.
Vienu.
Ar telefonu rokās.
Lasot kārtējo ziņu no cilvēka, kuram sāp.
Kārtējo lūgumu pēc palīdzības.
Kārtējo stāstu, kurā nav laimīgu beigu.
Viņi nav redzējuši, kā pieaugušs vīrietis raud aiz bezspēcības.
Ne tāpēc, ka viņam būtu žēl sevis.
Bet tāpēc, ka viņam ir žēl citu.
Jo kādai mammai atkal nav, ko likt bērniem galdā.
Jo kāda sieviete atkal baidās atgriezties mājās.
Jo kāds pensionārs klusējot atvainojas par to, ka viņam nepietiek maizei.
Jo kāds vecāks nevar samaksāt par ārstēšanu savam bērnam.
Jo kāds cilvēks šodien zaudējis pēdējo cerību.
Un tu zini, ka nevari palīdzēt visiem.
Lai cik ļoti gribētu.
Lai cik ilgi negulētu.
Lai cik daudz no sevis neatdotu.
Tu vienkārši nevari.
Un tad pienāk brīdis, kad saproti –
tev sāp nevis par sevi.
Tev sāp par pasauli.
Par netaisnību.
Par bērniem.
Par veciem cilvēkiem.
Par sievietēm, kuras gadiem dzīvo bailēs.
Par cilvēkiem, kuri aiziet pārāk agri.
Par tiem, kuri vēl dzīvo, bet vairs netic, ka kādam rūp.
Cilvēki domā, ka izdegšana ir nogurums.
Nē.
Nogurumu var izgulēt.
Izdegšana ir tad, kad tu vairs nezini, kā salikt sevi kopā.
Kad katrs nākamais stāsts kļūst par vienu akmeni vairāk uz krūtīm.
Kad telefons zvana un tu baidies pacelt.
Kad redzi desmitiem vai simtiem neatbildētu ziņu un jūties vainīgs par katru no tām.
Kad sāc justies bezspēcīgs.
Kad vairs neraudi par vienu konkrētu stāstu.
Bet raudi par visu kopā.
Par visu, ko esi redzējis.
Par visu, ko esi dzirdējis.
Par visu, ko nespēji mainīt.
Un tad tu sēdi tumsā.
Un mēģini savākt sevi kopā.
Lai rīt atkal būtu stiprs.
Tiem cilvēkiem, kuriem nav neviena cita.
Ralfs Gaubšteins
Es neticu, ka cilvēks izdeg no darba vai pienākumiem. Es domāju, ka cilvēks izdeg no attāluma starp to, kas viņš ir, un to, par ko viņš katru dienu izliekas.
Man šķiet, ka cilvēks neizdeg, jo daudz dara. Viņš izdeg, jo pārāk ilgi izvēlas būt kāds, kas viņš nav.
Ļoti bieži neizdeg cilvēks. Izdeg identitāte.
Dzīve neizbēgami satiks katru no mums ar robežu, aiz kuras vecā identitāte vairs nevar turpināties. Un katram no mums šī tikšanās būs caur savu individuālo 3D dekorāciju.
Es neticu, ka izdegšana vienmēr ir ienaidnieks. Dažreiz tā ir pēdējā godīgā saruna starp cilvēku un viņa dzīvi. Es uzskatu, ka izdegšana nav tikai sabrukums. Tā ir dzimšanas vieta. Tā ir iespēja.
Mēs ļoti bieži ārstējam simptomus, nevis cēloni.
Mēs piedzimstam pasaulē, kurā jau viss ir gatavs. Gatavas lomas. Gatavi uzskati. Gatavi priekšstati par to, kas ir veiksme, kas ir pareiza dzīve un par ko mums “vajadzētu” būt.
Un mēs sākam spēlēt. Labu darbinieku; Ideālu bērnu; Veiksmīgu uzņēmēju; Glābēju; Stipro; – mēs pielāgojamies sociumam.
Jo ilgāk spēlējam lomu, kura nav mūsu, jo vairāk enerģijas tā prasa. Un plaisa starp mums paliek ar vien lielāka.
Izdegšanas moments ir brīdis, kad nomirst priekšstats par to, kas mums šķita, ka esam.
Un tas sāp. Ne tāpēc, ka beidzas dzīve. Bet tāpēc, ka beidzas kāds, par kuru tik ilgi esam sevi uzskatījuši.
Sāp ilūzijas, kuras nevēlamies atlaist.
Varbūt identitāšu nāve nav traģēdija.
Varbūt tā ir cilvēka attīstības cena.
Aktieris pēc izrādes novelk kostīmu. To mēs saprotam.
Bet kas notiek, ja cilvēks savu kostīmu nenovelk divdesmit un vairāk gadus?
Varbūt to mēs saucam par izdegšanu.
Varbūt tā sākas brīdī, kad mēs beidzot uzdrošināmies novilkt kostīmu, kuru tik ilgi bijām nēsājuši, un pirmo reizi dzīvē godīgi sev pajautājam. Neērtus jautājumus. Bez aplinkiem.
-Ja es vairs neesmu tas, par ko sevi uzskatīju, tad kas es esmu?
-Cik ilgi vēl turpināsi dzīvot dzīvi, kura nekad nav bijusi tava?
-Cik ilgi spēlēsi svešu lomu, svešā teātri?
Es pārāk ilgi ignorēju sevi un savas sajūtas, lai uzturētu dzīvu identitāti, kura jau sen bija mirusi. Identitāti, kura nebija mana. To es neapzināti aizņēmos, jo tā bija vieglāk – neizzināt sevi un nenest par to atbildību.
Tad nāca mans lielākais un fiziski neizbēgami sāpīgākais dzīves “wake up call”, kas vairs jautājumus neuzdeva – vai nu es ceļos un piedzimstu no jauna, vai nogrimstu nebūtībā.
Pēc nepilnām 3-desmit gadēm spēlējot svešu lomu un neapzinoties sevi, mana skatuve sabruka. Ar lielu blīkšķi un pamatīgu kritienu.
Bet tas nebija gals, tā bija iespēja pa jaunam pacelties vēl nebijušos apziņas augstumos. Dzīve mums no sākuma uzliek eksāmenu un tad māca. Ne tā kā ir skolā ierasts. Eksāmeni bija un vēl būs. Attīstība neapstājas. Nekad.
Un kā jau es rakstu savā grāmatā, godīgi jautājot sev un lasītājam:
“Kas mēs esam, kad neviens mūs neredz un neskatās?”
Ļubova Volčenko
Es domāju, un arī man lika domāt, ka es esmu vienkāši pārgurusi. Ka nemāku sadalīt darbus, prioritātes.
Es ļoti labi attceros to brīdi, kad man sāka palikt vienaldzīgs mans aicinājums – būt blakus sāpju un baiļu brīžos.
Mani sauc Ļubova. Pēc pases. Bet visiem lieku sevi saukt par Ļubu.
Kļūt par medicīnas māsu sākotnēji nebija mans sapnis. Tas notika pakāpeniski līdz kamēr es vienā brīdī sajutu un sapratu, ka vēlos būt Dieva sūtīta medmāsa šeit uz zemes, lai palīdzētu pārvarēt bailes, neziņu, izrādīt empātiju un vienkārši būt blakus.
Jaunības maksimālisms ņēma virsroku ar katru uzdevumu, katru situāciju, katru nakts maiņu, operāciju…
Citu sāpes un neziņa acīs, man bija kā savējā.
Mani bērni, uz to laiku 2 puikas, bija daudz vairāk laika pavadījuši ar mani stacionārā nekā bērnu laukumiņā. Bet ko darīt, kaut kā tiem jauniem arī jācīnās un jāaudzina savi bērni un jāsasniedz virsotnes.
Un bez tam, būsim godīgi, teju vai katrs otrais bērns ir tupējis pie saviem vecākiem darbā.
Kā tur īsti ir? Ja darbs ir sirds darbs, tad tev nekad nebūs jāstrādā? Bet ja darbā var pazaudēt sirdi?
Man likās, ka es dzīvoju darbā. Darbs bija visur un viscaur. Es biju darbs.
Es sevi zaudēju, kad man pārstāja pukstēt sirds pār pacientiem. Kad viņu sāpe nebija mana sāpe. Kad man sāka palikt vienalga. Nē, es savus pienākumus nekad nedarīju pavirši. Tieši otrādi, vienmēr uz maksimumu. Bet es it kā nejutu vairs neko.
Es vienkārši eksistēju.
Es dzisu ārā.
Es centos.
Man nesanāca.
Līdz pienāca brīdis, kad es aizgāju no medicīnas. Fiziski. Nomainīju darbu.
Bet sirds ilgojās.
Es atpūtos esot citā amatā un darba pozīcijā.
Bet nejutu joprojām neko.
Es neprotu izlikties. Tāpēc strādāt darbu, darba pēc es nespēju.
Vīrs, Starptautiskajā medicīnas māsu dienā, uzdāvināja grāmatu “Profesionālā izdegšana”. Ironiski. Bet 100% patiesība. Izanalizējot un veicot pašizpēti, es biju pārsteigta un šokā līdz asarām, cik ļoti es sev biju nodarījusi pāri.
Es teiktu gadi, viedums un pieredze mani mainīja. Protams, es joprojām esmu cilvēks maksimums, bet šoreiz es zinu un atpazīstu visus izdegšanas un trauksmes signālus, ka esmu tuvu sarkanai robežai.
Šoreiz robežas ir ļoti svarīga nianse, lai sevi pasargātu.
Tagad “NĒ” ir jaunais “JĀ VĀRDS” sev un savai veselībai!
Simona Krastiņa
Man bija tikai trīs gadi. Tik trausla, tik neaizsargāta es biju, kad mana māte vienkārši aizgāja, atstājot mūsu dzīvokļa durvis plaši atvērtas ikvienam – kā atvērtu, asiņojošu brūci. Tajā dzīvoklī nāca un gāja svešinieki: viņi dzēra, smēķēja un viņu piedzērušā neskaidrā runa bija vienīgais, kas pildīja klusumu. Es tur biju tikai nevajadzīgs traucēklis, ko viņi apklusināja ar brutālu spēku. Mana ikdiena bija sitieni, kas atstāja smagu smadzeņu satricinājumu un zilu, piepampušu aci. Visbriesmīgākais bija bads, ne tikai vēderā, bet dvēselē, kad mani atrada, dzīvoklī nebija nekā ko ēst: tikai sviests un piens.
Kad kaimiņi beidzot izsauca policiju un durvis tika izsistas, viņi neatrada bērnu: viņi atrada spoku. Es gulēju uz matrača, nemazgāta, mati saķepuši un pamesta. Bērns, kuras acīs pasaule jau bija iededzinājusi savu nežēlīgo patiesību: tie, kam būtu jāsargā tava sirds, var tevi pamest.
Adopcija nesniedza mājas. Es uzaugu kā svešiniece savā adoptētajā ģimenē, vajāta no tās mazās meitenes, kura joprojām bija iesprostota tajā dzīvoklī. Desmit gadus es mēģināju noslīcināt šo bezdibeņa sāpi alkoholā un pašnāvības alkās, izmisīgi meklējot klusumu no apziņas, ka esmu nemīlama.
Tagad, divdesmit septiņu gadu vecumā, es rakstu šo no Korfu, savas divdesmitās valsts. Jau piecus gadus es ceļoju viena. Cilvēki skatās uz mani un saka: “Cik tu esi drosmīga, cik stipra!” Viņi neredz. Viņi nekad neuzzinās to trīsgadnieci, kura joprojām slēpjas manās acīs. Viņi nesaprot, ka mana vientulība nav izvēle.. tā ir piederības un trūkuma rēta. Esmu iemācījusies dzīvot kā viesis visur, jo patiesā māju sajūta man ir nepazīstama.
Pirms gandrīz diviem gadiem es noliku savu pēdējo alkohola glāzi, nevis tāpēc, ka bija viegli, bet tāpēc, ka vairs nevēlējos pazust. Es vairs neesmu tas bērns, kas trīcot gaida, kad durvis atvērs kāds cits. Es beidzot pati turu savu roku. Es pati esmu tā, kas sevi izglāba – sieviete, kura beidzot uzdrīkstas elpot, pat ja piederēt nekur nav lemts.
Ineta Eva Medjankova
Cilvēki vienmēr teica, ka es esmu stipra.
“Tu esi malace.”
“Tu visu vari.”
“Tu esi īsta cīnītāja.”
Es smaidīju un piekrītoši māju ar galvu. Neviens nezināja, ka zem šī smaida slēpjas bērns, kurš visu dzīvi ilgojās pēc mīlestības.
Esmu dzimusi ģimenē, kur bērna vajadzības nebija svarīgas. Es augu badā, bailēs un pazemojumos. Dzirdēju vārdus, kurus nevienam bērnam nevajadzētu dzirdēt. Piedzīvoju vardarbību, kas atstāj rētas ne tikai uz ķermeņa, bet arī dvēselē.
Katru vakaru lūdzu Dievu pēc viena – lai pienāk diena, kad varēšu aiziet prom.
Gadi gāja.
Sekoja jaunas sāpes. Pazemojumi. Izmantošana. Vilšanās cilvēkos. Attiecības, kurās mīlestības vietā valdīja manipulācijas un kontrole. Katru dienu dzirdēju, ka neesmu nekas. Ka nevienam neesmu vajadzīga.
Tomēr es dzīvoju tālāk.
Strādāju. Audzināju dēlu. Rūpējos par citiem. Atdevu visu, kas man bija.
Es kļuvu par sievieti, kuru visi apbrīnoja.
Bet neviens neredzēja, cik ļoti esmu nogurusi.
Pagājušā gada 14. maijā kaut kas manī salūza.
Bērniņa zaudējums bija trieciens, kuru nespēju izturēt. Tam pievienojās vilšanās cilvēkos, liekulība un sajūta, ka mana sāpe nevienam nav svarīga.
Es raudāju dienām un naktīm.
Pēc tam notika kas vēl briesmīgāks.
Asaras beidzās.
Pazuda dusmas.
Pazuda prieks.
Pazuda cerība.
Pazuda viss.
Manī iestājās pilnīgs tukšums.
Likās, ka manī vairs nepukst sirds. Es skatījos uz pasauli, bet nejutu tai piederību. Cilvēki runāja, bet viņu balsis skanēja kaut kur tālumā. Es biju dzīva, bet nejutos dzīva.
Tā bija mana izdegšana.
Nevis nogurums.
Nevis slinkums.
Tā bija dvēseles izsīkšana pēc gadiem ilgas cīņas.
Kad cilvēks tik ilgi nes visu viens, pienāk brīdis, kad viņš vairs nespēj nest.
Es aizgāju no darba.
Es attālinājos no cilvēkiem.
Es apstājos.
Un pirmo reizi mūžā sāku klausīties sevī.
Tajā klusumā es ieraudzīju patiesību.
Nauris
Vēlos padalīties ar savu pieredzi par izdegšanu. Nevis tāpēc, lai kādu biedētu, bet gan tāpēc, ka dažreiz mēs nepamanām robežu starp augstu atbildības sajūtu un pašiznīcināšanos.
Kad nonācu jaunajā amatā, tas bija pavisam nesen izveidots. Šodien šo pašu darbu dara četri cilvēki, bet toreiz lielākā daļa atbildības gulās uz maniem pleciem. Es biju ambīciju pilns, ar vēlmi sevi pierādīt darbos. Lēcieni pa karjeras kāpnēm bija tikai pāris mēnešu jautājums. Darbs pēc darba, vienmēr pieejams un atsaucīgs. Vienmēr paveikt vairāk, nekā no tevis prasa.
No vienas puses likās forši – pats sev boss, pats plāno savu laiku, slēdz darījumus…
Jebkurš cilvēks, kurš ienāk veikalā, ir potenciālais klients, kurš var pārvērsties par pastāvīgu klientu.
Jau pirmajās nedēļās mana pasūtījumu mapīte bija izaugusi biezas grāmatas apjomā, un katram pasūtījumam ikdienā bija jāseko līdzi no A līdz Z – komplektēšana, piegādes, zvani. Vēl paspēju palīdzēt kolēģiem, ja kāds bija saslimis citās nodaļās.
Es nespēju pateikt “nē”. Nemācēju lūgt palīdzību. Klientu vēlmes vienmēr liku pirmajā vietā, un biju pieejams gandrīz 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā. Man šķita, ka tā ir profesionalitāte. Es uzskatīju, ka esmu stiprs un spēju izturēt jebkuru slodzi.
Taču cilvēka resurss nav neierobežots.
Apmēram pēc pusgada sāka parādīties pirmās pazīmes, ka kaut kas nav kārtībā. Sākās problēmas ar nervu sistēmu. Runājot valoda sāka “raustīties” – nevarēju atrast vārdus, jaucu teikumu uzbūvi. Reizēm nespēju salikt kopā pat pavisam vienkāršus teikumus. Ar laiku situācija kļuva tik smaga, ka brīžiem vairs nespēju normāli izteikties.
Vēlāk pienāca brīdis, kad ķermenis vienkārši pateica: “Pietiek.” Mani pārņēma pilnīgs nespēks. Nebija ne enerģijas, ne spēka. Paralēli attīstījās arī hronisks plaušu karsonis, un kļuva skaidrs, ka problēma vairs nav tikai nogurums.
Šodien, atskatoties uz to laiku, saprotu, ka lielākā kļūda nebija darba apjoms. Lielākā kļūda bija pārliecība, ka viss jāiznes vienam pašam. Ka palīdzības lūgšana ir vājuma pazīme. Ka atteikums klientam ir nepieņemams. Ka cilvēks var ignorēt savas robežas bez sekām.
Pēc slimības lapas un atvaļinājuma sapratu, ka pietiek. Viss beidzās ar atlūgumu. Kas man par pārsteigumu – vadības komandai tas nebija nekāds pārsteigums. Viņi tam jau bija gatavi.
Kaut kad vēl aizdomājos – ja kāds man toreiz būtu teicis, ka tā strādāt nevar.. es droši vien tikai iesmietos un būtu atcirtis:
“Es varu visu…”
Tagad ar atskatoties, varu pateikt paldies tuvākajiem kuri bija blakus. Bez viņu atbalsta un sava veida rehabilitācijas kursa, es visticamākais būtu sadedzis līdz galam.
Diāna Jēkabsone
Ilgu laiku es nesapratu, kas ir īsta izdegšana.
Tā nav vienkārši noguruma sajūta pēc darba dienas, slikts garastāvoklis vai vēlme doties atvaļinājumā.
Īsta izdegšana ir tad, kad tu no rīta pamosties un tev nav spēka pat iztīrīt zobus.
Jau 12 gadus es dzīvoju ar reimatoīdo artrītu – slimību, kuru medicīna joprojām nespēj izārstēt. Dzīvi, kurā locītavas deformējas un sāpes kļūst par ikdienas pavadoni.
Vēlāk pievienojās vēl viena diagnoze- autoimūnais tireoidīts.
Tie nav tikai ieraksti medicīniskajā kartē.
Tā ir dzīve, kurā enerģijas trūkums kļūst par pastāvīgu fonu.
Dzīve, kurā reizēm nav iespējams piecelties no gultas.
Dzīve, kurā enerģija kļūst par visvērtīgāko resursu.
Šo gadu laikā esmu izmēģinājusi gandrīz visu- ārstus, klīnikas, terapijas, diētas, fizioterapiju, ājurvēdu, darbu ar nervu sistēmu, garīgās prakses un desmitiem citu pieeju no speciālistiem visā pasaulē.
Kad tev ir hroniska slimība, tu nepārtraukti kaut ko zaudē:
Plānus.
Iespējas.
Spēku.
Laiku.
Tu celies augšā.
Sāc no jauna.
Un tad tava diagnoze atkal tevi aptur.
Tomēr katrā savā krīzē es atklāju ko jaunu.
Ieguvu jaunus diplomus.
Apguvu profesijas.
Sāku palīdzēt cilvēkiem mainīt savu tēlu un dzīves kvalitāti.
Es sāku dziedāt, lai atgūtu sevi.
Es kļuvu par dīdžeju, lai kaut uz brīdi aizmirstu par sāpēm rokās un pirkstu deformācijām.
Un tad es sapratu ko svarīgu.
Neviena mana krīze nebeidzās ar sakāvi.
Katra krīze kļuva par sākumu kam jaunam.
Jā, es neizveidoju to lielo karjeru, par kuru reiz sapņoju.
Sāpes mani daudzas reizes apturēja pusceļā.
Bet šodien es zinu:
Cilvēka spēks nav tajā, cik virsotnes viņš ir sasniedzis.
Cilvēka spēks ir tajā, cik reižu viņš piecēlies pēc kritiena.
Un mans lielākais sasniegums nav diplomi, projekti vai panākumi.
Mans lielākais sasniegums ir tas, ka, neskatoties uz sāpēm, es turpinu iet uz priekšu.
Būt sev.
Būt mammai.
Būt sievai.
Būt meitai.
Būt draudzenei.
Turpināt smieties, ceļot, mīlēt ēdienu, dabu, mūziku, cilvēkus un palīdzēt citiem.
Dažreiz uzvara nav pieveikt slimību.
Dažreiz uzvara ir palikt dzīvam sevī, kad dzīve gadiem ilgi mēģina tevi salauzt.
Ja šobrīd tev ir grūts periods, atceries:
Tev nav jābūt stipram visu laiku.
Pietiek nepārstāt piecelties.
Soli pa solim.
Dienu pēc dienas.
Keita Megija
Pirms dažiem gadiem mana dzīve nonāca ļoti smagā posmā. Es biju attiecībās ar vīrieti, kurš izrādījās varmāka un izmantotājs. Šīs attiecības mani ietekmēja gan emocionāli, gan fiziski. Dzīvojot pastāvīgā spriedzē, kontrolē un bailēs, es pakāpeniski zaudēju sevi. Mana pašapziņa tika sagrauta, un ikdiena kļuva par izdzīvošanu, nevis dzīvošanu.
Šo attiecību dēļ es zaudēju divus darbus un paliku bez ienākumiem. Man šķita, ka zeme zem kājām sabrūk. Tomēr pienāca brīdis, kad sapratu – ja palikšu šajā situācijā, es zaudēšu ne tikai savu nākotni, bet arī sevi. Es saņēmos un aizgāju.
Pēc aiziešanas sākās terors. Tika veidoti viltus profili sociālajos tīklos, izmantotas manas fotogrāfijas un mēģināts ietekmēt manu dzīvi arī pēc attiecību beigām. Tas bija emocionāli ļoti smags laiks, kas prasīja milzīgu spēku un izturību.
Tajā pašā laikā manā dzīvē ienāca vēl viens pārbaudījums. Piedzima mūsu kopīgais bērns, kuram tika atklāta smaga sirdskaite. Sekoja neziņa, bailes un bezgalīgas stundas slimnīcā. Bērns knapi izdzīvoja, un nepilna gada laikā viņam tika veiktas piecas sirds operācijas. Katru dienu dzīvoju starp cerību un bailēm, lūdzot tikai vienu – lai mans bērns dzīvo.
Šie notikumi mani noveda līdz pilnīgai izdegšanai. Bija brīži, kad šķita, ka spēka vairs nav. Taču tieši tad es sapratu, ka man ir jāturpina. Man bija jācīnās par savu bērnu, par savu dzīvi un par savu nākotni.
Soli pa solim es sāku veidot savu dzīvi no jauna. Tas nebija ātrs process, un tas nenotika vienā dienā. Tomēr es atteicos padoties. Es atguvu ticību sev, mācījos dzīvot bez bailēm un atkal veidoju savu profesionālo dzīvi.
Šodien es varu ar lepnumu teikt, ka man ir darbs, man ir savs bizness, un es esmu atradusi spēku palīdzēt arī citiem. Es darbojos brīvprātīgajā darbā hospisa jomā, sniedzot atbalstu cilvēkiem un ģimenēm grūtos dzīves brīžos. Šī pieredze man ir iemācījusi novērtēt dzīvi, cilvēcību un līdzjūtību daudz dziļāk nekā jebkad agrāk.
Mans stāsts nav par ciešanām. Tas ir stāsts par izturību. Par to, ka pat pēc vardarbības, zaudējumiem, izdegšanas, bailēm un smagiem pārbaudījumiem ir iespējams piecelties. Es neesmu tas cilvēks, kas biju agrāk. Esmu kļuvusi stiprāka, drosmīgāka un apzinātāka.
Es nepadevos. Un tieši tāpēc šodien varu skatīties nākotnē ar cerību, nevis bailēm.
Ilze Berķe
Ko gan mēs zinām par to, kā jūtas otrs cilvēks, ja nav dota tam droša vide atklāties?
Mēs daudzi tādi esam. Pārdzimuši no pelniem.
Mans sevis pazaudēšanas stāsts…
Periods no 2010. līdz 2019.gada pavasarim.
Līdzīgi, kā daudz kas cits manā dzīvē, tas summējās pilienu pa pilienam, līdz salūzu, līdz paguru, līdz pazaudējos…
Es biju parasta grāmatvede uzņēmumā, kurš it kā ārēji un iekšēji bija lielisks. Kolektīvs draudzīgs.
Es vienkārši tur noslīku nebeidzamajā pienākumu atvarā, pazaudējot savu būtību – Kas īsti es esmu? Vai man patīk tas, ko es daru?
Es lēnām dienu aiz dienas, gadu aiz gada zaudēju savu mirdzumu. Tā smagā sajūta, kas manī auga, mani apņēma tā, ka sāka smacēt. Es patiesi smaku. Es dzisu. Zudu. Es nespēju ieraudzīt tās durvis, ko atvērt un no šī visa izkāpt. Es katru dienu redzēju cilvēku pūļus, kas katru rītu kā noburtas skudras ieskrien pilsētā, vēl nepamodušies, bet vakarā, knapi sevi juzdami velk sevi mājās.
Nākamais aiz manas iekšējās emocionālās sāpes, sabruka mana veselība. Atceros savu dzimšanas dienu, kad pie manis bija ciemiņi un, viņiem aizbraucot, es jutu, ka tagad mierīgi varētu izslēgt slēdzīti – Off. Es ķepurojos, jo…. Es pati nezinu kāpēc.
Un neprasiet, kāpēc es toreiz ļāvu sevi nodzīvot tik tālu.
Man, esot šajā nebeidzamajā skrējienā, radās plāns – es vēlos trešo bērniņu. Iecere īstenojās gana drīz. Es jau jutu, kā došos prom no visiem pienākumiem un veltīšu sevi jaunajai dzīvībiņai. Es biju saplānojusi visu! Man bija skaidrs, ko es darīšu, kā atpūtīšos, kā atiešu no nebeidzamā skrējiena. Viss mainījās brīdī, kad ārsts saka – Nav! Ir noticis tas, ko viņu valodā dēvē par mised. Tajā dienā sabruka visa mana izsapņotā pasaule. Ilūziju pilis ir tik skaudri sāpīgas! Tik ļoti, ka es zaudēju jēgu visam – sev, tam ko daru, kā jūtos. Es sabruku. Gan fiziski, gan emocionāli.
Ak, tās sapņu pilis!
Es atkritu savā ikdienas skrējienā ar vēl lielāku smaguma nastu. Līdz pieķēru sevi, ka domāju jau pavisam drūmas domas… Par to, ka kāda jēga vispār dzīvei… Pietiek! Es šo drūmo domu slepus sevī vēroju kādu laiku. Man pat bija plāns. Taču pateicoties kādam neizskaidrojami mistiskam notikumam es 3 dienās tiku izārstēta no šī liktenīgā soļa speršanas. Jā, dzīvību var glābt arī absolūti sveša cilvēka acu skatiens.
Pateicos, Tev, gaiši zilo acu īpašniek! Tie trīs rīti ar Tavu skatienu ļaužu pilnā vilcienā izglāba mani.
Tu esi Eņģelis! Un tā es Tevi toreiz nosaucu. Un sajutu. Pateicos.
Ieva Immertreija
Ja cilvēki bieži var nosaukt vienu spilgtu izdegšanas epizodi, pēc kuras cēlušies kā Fēnikss no pelniem, tad es savos 42 gados ar izdegšanu esmu satikusies vairākas reizes.
Pirmā reize bija laikā, kad gatavojos pabeigt pirmo augstskolu – juridisko fakultāti. Mans perfekcionisms bija aizvedis nervu sistēmu tik tālu, ka ķermenis vienkārši “norāva stopkrānu”. Sākās smags atopiskā dermatīta uzliesmojums – ap 75% ķermeņa bija pārklāts ar dermatītu. Es nevarēju normāli funkcionēt ne dienā, ne naktī. Trīs gadus meklēju risinājumus visur – pie ārstiem, homeopātiem, akupunktūrā, pie visām iespējamām “tantiņām”. Un tad vienā dienā tas atkāpās. It kā ne no kā. Bet patiesībā – protams, ka viss bija galvā, domāšanā un tajā, kā es pati sevi biju novedusi līdz robežai.
Vēlāk bija posms, kad es vienlaicīgi mācījos divās klātienēs, strādāju pilna laika darbu un pēc darba dejoju vai pasniedzu līdz vakaram. Tad izveidoju savu biedrību, lai vairs neskraidītu pa pilsētu. Rezultātā vienkārši pavadīju studijā 16 stundas dienā un man bija viena brīvdiena mēnesī.
Pienāca rīti, kad es atvēru acis un man vajadzēja 30 minūtes vienkārši paraudāt par to, ka ir rīts. Un tad aiz matiem, pienākuma sajūtas un domas “uz mani taču gaidīs” izvilkt sevi no gultas.
Vai es paņēmu pauzi, noliku sevi “pirmajā vietā”, aizbraucu meklēt sevi?
Nē.
Es sāku meklēt struktūru. Ritmu. Sistēmu. Veidus, kā izdzīvot gan man, gan manam darbam.
Šobrīd mana dzīve nav miera oāze. Man ir trīs mazi bērni, biedrība, Imidža Klase, kostīmi, izrādes, projekti un vēl simts lietas fonā. Bet man ir nākuši klāt gadi un pieredze.
Pieredze laicīgi ieraudzīt, kur radīsies pārslodze. Pieredze veidot shēmas, kas palīdz izturēt sarežģītus posmus. Pieredze paiet soli malā un paskatīties uz situāciju no malas – neuzpūst problēmu lielāku, nekā tā ir, neiekrist sevis žēlošanā un neuzkurināt sevi vēl vairāk.
Es daudz strādāju ar sevi, savu ego un savu domāšanu. Lai būtu pieaudzis cilvēks, kurš saprot: katram lēmumam ir sekas. Un man pašai ir jāuzņemas atbildība par to, kur es sevi vedu.
Vai es daru visu, ko klasiski iesaka pie izdegšanas – deleģēju, pieņemu palīdzību, atlaižu kontroli?
Godīgi? Nē.
Jo es esmu sapratusi, ka ne viss, kas teorētiski skaitās pareizi, strādā tieši man. Man dažreiz deleģēšana rada vairāk stresa nekā pašai izdarīšana. Un arī tas ir svarīgi – saprast, kas palīdz tieši Tev, nevis kas skaisti izklausās grāmatā vai Instagram ierakstā.
Es nezinu, vai es varu teikt, ka “neizdegu”.
Drīzāk – es esmu iemācījusies dzirdēt savu stopkrānu agrāk. Un negaidīt, kamēr ķermenis mani apturēs pats.
Agnese Zeltiņa
Neviena izdegšana nenotiek vienā dienā. Diena, kad cilvēks vairs nespēj, ir tikai ilga procesa kulminācija.
Arī mana izdegšana sākās daudz agrāk, nekā es to spēju ieraudzīt. Es gadiem ilgi turpināju iet uz priekšu, ignorējot savas sirds signālus. Prāts vienmēr atrada argumentus, kāpēc vēl jāpaciešas, kāpēc vēl nevar apstāties, kāpēc vēl mazliet jāiztur.
Es biju tik ļoti ieaugusi savā biznesā, ka tas bija kļuvis par manu identitāti. Man gandrīz vairs nebija dzīves ārpus tā. Visu savu laiku, spēku un enerģiju es ieguldīju, lai to uzturētu un attīstītu, arī tad, kad viss jau liecināja, ka ir pienācis laiks kaut ko mainīt. Es centos glābt sistēmu, kas vairs nestrādāja, tā vietā, lai izglābtu pati sevi.
Un tad sāka runāt mans ķermenis.
Kādu dienu es vairs nevarēju normāli paiet. Sāpes nepārgāja nedēļām ilgi, un nekas nelīdzēja. Mana partnere, ar kuru tolaik veidojām lielu pasākumu vairāk nekā piecsimt cilvēkiem, man pajautāja: “Vai tu uz skatuves arī iesi klibodama?” Pēc tam viņa uzdeva vēl vienu jautājumu: “Varbūt tavs ķermenis vienkārši negrib iet tur, kur tu pati vairs negribi iet?”
Šie vārdi manī palika.
Dienā, kad pieņēmu lēmumu aizvērt savu studiju un publiski to paziņoju, sāpes pazuda. Es no saviem pleciem noņēmu nastu, ko pati biju izvēlējusies nest daudz ilgāk, nekā mana sirds bija gatava. Tajā dienā es izvēlējos sevi.
Pēc tam sekoja ilgs atjaunošanās periods. Kādu laiku spēju paveikt tikai pašas elementārākās lietas. Soli pa solim mācījos atkal dzīvot, nevis tikai funkcionēt. Tas prasīja vairākus gadus.
Šodien es saprotu, ka izdegšana nebija sods. Tā bija mana iespēja atgriezties pie sevis. Jo neviena profesionāla veiksme nav tā vērta, ja tās dēļ pazaudē sevi.
Madara Špore
Es biju vēl samērā jauna, naiva un nepieredzējusi.
Izslāpusi pēc mīlestības, ļoti gribēju apprecēties un radīt bērnus.
Iepazinos ar vīrieti, kurš jau pēc pusgada kopā būšanas mani bildināja.
Viss šķita, ka iet pēc mana iedomu plāna.
Gadu pēc saderināšanās apprecējāmies, bet jau pavisam drīz mans sapnis izšķīda.
Strauja mīlestība un sasteigti lēmumi nereti ir neapzināta stratēģija, ko izmanto tie, kam ir noslēpumi. Tie, kas zina, ka pat visskaistākā mīlestība nebūs pietiekoši spēcīga, lai ilgtermiņā novaldītu savus dēmonus.
Atkarības…
Kā es varēju to neredzēt un nesaprast jau iepriekš? Kad tās vairs netika slēptas, man pazuda pamats zem kājām, un jutos TIK stulba…
Prātam cauri izskrēja neskaitāmas situācijas, kurās nemaz nebiju sapratusi, kas notiek.
Lielā atbildības sajūta pret laulību neļāva man uzgriezt muguru – centos darīt visu, lai šī briesmīgā aizraušanās pazustu no mūsu mājām.
Bija labākas un sliktākas dienas, bija daudz solījumu, daudz melu, daudz vilšanos, daudz narkotiku, baiļu, nedrošības.
Dzīvoju divas dzīves – to, ko redz sabiedrība, un to, kas notiek aiz aizslēgtām durvīm mājās.
Sabiedrībā biju smaidīgā meitene, kam viss vienmēr ir kārtībā, bet mājās notiekošais jebkuram saprātīgam cilvēkam liktu noskurināties riebumā.
Visā šajā haosā paliku stāvoklī.
Naivi cerēju, ka šis izmainīs manu realitāti, bet velti.
Visdrīzāk, lielo pārdzīvojumu dēļ, grūtniecību zaudēju.
Aptuveni pusgadu nevarēju paskatīties uz grūtniecēm.
Man bija ļoti smagi.
Iekritu depresijā, daudz raudāju, tam papildus saņēmu pārmetumus par nesaprotamo “pinkšķēšanu”.
Es ļoti labi atceros to dienu, kad sēdēju pretī spogulim, skatījos uz sevi, bet vairs nepazinu, kas es esmu.
Es vairs nenodarbojos ar to, kas man sagādā prieku, es vairs negāju pretī saviem mērķiem, es vairs nesmējos, es vairs nedzīvoju…
Es eksistēju.
Skatījos uz sevi un prātoju – kura manis daļa tic, ka šobrīd saņemu mīlestību, ko esmu pelnījusi?
Kas manī saka, ka mīlestība, kas nāk caur sāpēm un cīņu, ir vērtīgāka nekā tā, kurā satiekas tie, kas savās iekšējās cīņās nenokauj otru?
Pat nezinu, kur radu spēku pieņemt lēmumu. Apzinājos, ka daru pareizi, bet aiziet bija grūtāk nekā sadzīvot ar nemitīgajiem strīdiem, kam sekoja iluzors mierinājums.
Grūtniecības zaudējums bija pēdējais sitiens, kas atvēra man acis – ja es nevaru ietekmēt otra izvēles, neviens nevar ietekmēt manējās. Un es izvēlējos ticēt mieram, laimei un godīgumam.
Es zinu, kā ir pazaudēt sevi, zinu kā ir sākt visu no nulles. Bet zinu, cik dāsni apdāvina liktenis, ja stāvi tukšām rokām, bet patiesu sirdi.
Galvenais – pārstāt sevi mierināt ar ilūzijām un drosmīgi ieskatīties savām bailēm tieši acīs.
Tikai tā kaut kas var mainīties.
Agnes Sander
Kas notiek, kad dzīve atņem visu
un atstāj tikai papīru un pildspalvu?
Dažreiz dzīve no ārpuses izskatās kā glīti sakārtota glezna.
Tikai neviens neredz, kas notiek aiz audekla.
Mēs smaidām, priecājamies, funkcionējam. Bet iekšā krāsas pamazām izbalē.
Lēnām. Nemanāmi. Arī man.
Bija laiks, kad es jutos tik tukša, ka pat valoda šķita pārāk smaga.
Līdz kādā brīdī beidzot pārstāju bēgt no šīs sajūtas.
Es paņēmu papīru un pildspalvu, un sāku rakstīt, lai šim tukšumam dotu skaņu.
Katrs vārds, ko uzrakstīju, bija solis tuvāk atpakaļ pie sevis.
Lēnām es sāku saprast – tas nebija kritiens. Tas bija mans sākums.
Rakstīšana man iemācīja, ka patiesība var dzīvot uz papīra, un ka, to ierakstot, es pati atdzimstu no jauna.
Ķermenis, prāts un dvēsele satiekas vienā elpas vilcienā. Tas ir ceļš, kuru var sākt ikviens.
- jūlijā es pirmo reizi dalīšos ar dzeju, kuru rakstīju sev, savās dziļākajās tumsas naktīs.
Ne tikai par krišanu. Bet par to, kā mēs atkal varam piecelties.
Un tāpēc es veidoju arī vietu citiem – vietu sevis izziņai, augšanai un kopības sajūtai caur rakstīto vārdu.
Jo pat no izdegšanas pelniem var uzliesmot kaut kas jauns un brīnišķīgs
Aigars Ciniņš
Man, kā padomju laikā audzinātam vīrietim, līdz pat saviem 40+ gadiem nekad nebija ienācis prātā, ka mani piemeklēs izdegšana smagā formā un ne pat vienreiz.
Pēc dabas esmu darbaholiķis un atdodos darbam uz visiem 100%. Visu dzīvi biju strādājis pārdošas sfērā un totālā vīriešu pasaulē.
Likās, ka esmu kā zivs ūdenī, līdz saskāros ar nekompetentu vadītāju. Smaga sastrādāšanās, prasības augstākas par debesīm un agresija. Izdegšana radās komandas nesaprašanās dēļ un sajūtas, ka mani neuztver nopietni. No darba aizgāju, jo agresija un nenormēta leksika komunikācijā ar tiešo vadītāju pārgāja arī privātajā dzīvē. Tas ļoti ietekmē ģimeni.
Darbu nomainīju uz pilnīgu citu sfēru – nekustamajiem īpašumiem. Un cik lielā šokā biju, ka jaunajā kolektīvā ir tikai viens – minimālas apmācības, milzīgas prasības pēc rezultātiem. Mūžīgas sapulces un nekādu instrumentu, kā sasniegt rezultātus. Jeb nevari, tad meklē variantus, kā tikt uz priekšu pats. Totāls 5 mēnešu murgs.
Vēlreiz nomainīju darbu, jo ģimene sāka pamanīt jau depresijas iezīmes, kas atspoguļojās arī manā izskatā un uzvedībā.
Dotajā brīdī esmu tajos pašos nekustamajos īpašumos, taču citā aģentūrā ar pilnīgi citu vaibu un mana 1001% atdošanās darbam izskatās un jūtās savādāk.
Kad darbu vari nosaukt par otrām mājām, tad izdegšanai nevajadzētu būt.
Man liekas, ka vīriešiem vispār grūtāk atklāt savas emocijas, kur nu vēl darbā runāt par problēmām, atklāt draugiem, ka nejūtos labi, vai atzīties sievai, ka jūties kā lūzeris.
Sindija Vilde
Es bieži domāju, ka cilvēkus var iedalīt divās daļās. Vieni dzīvi izbauda mazām karotītēm. Droši. Pārdomāti. Ar rezerves plānu.
Savukārt ir tādi kā es. Mēs dzīvi svinam, spontāni riskējot un ļaujoties.
Mēs sakām “jā”, vēl pirms zinām, kā.
Mēs iemīlamies idejās. Uzticamies. Krītam. Ceļamies. Un atkal skrienam.
Es vienmēr tā esmu dzīvojusi. Dažreiz pārāk spontāni. Dažreiz pārāk drosmīgi. Dažreiz pārāk neprātīgi.
Ja godīgi… Manā dzīvē izdegšana nav bijusi tikai vienu reizi.
Droši vien kādas piecas. Varbūt pat vairāk.
Katru reizi citā veidolā. Vienreiz darbā. Citreiz attiecībās. Vēl citreiz finansēs…
Bet viena no tām manā dzīvē paliks uz visiem laikiem – Covid laiks Portugālē.
Es neticu, ka izdegšana ir sods. Es domāju, ka izdegšana ir dvēseles valoda. Sākumā tā runā čukstus.
Ar nogurumu. Ar bezmiegu. Ar aizkaitinājumu. Ar sajūtu, ka vairs neko negribas. Ja mēs turpinām izlikties, ka viss ir kārtībā…
Tā sāk kliegt.
…tad sabrūk dzīve, kuru tik rūpīgi esam būvējuši.
Ne tāpēc, lai mūs sodītu, bet tāpēc, lai mēs beidzot apstātos.
Kad pēc 15 gadiem beidzot radās iespēja dzīvot Portugālē un kļūt par vēsturiskas villas/retrīta saimnieci, es nedomāju ne mirkli. Tas bija mans sapnis, mans mērķis… Pie dabas. Ar zirgiem. Ar lielu dārzu. Ar mākslu. Ar mūziku. Ar cilvēkiem, kuri meklē mieru un harmoniju.
Es gribēju radīt vietu, kur cilvēki atgūst sevi.
Pirms brauciena pārdevu gandrīz visu savu iedzīvi. Pēc tam visa mana manta satilpa divos čemodānos. Toreiz man šķita, ka vieglprātīgi atsakos no mantām.
Šodien zinu – es sāku mācīties, ka cilvēka bagātība nav skapjos, plauktos un garāžās…
Plāns bija skaists. Es aizbraukšu pirmā. Iekārtošos. Kad viss būs droši un stabili, pie manis atbrauks mans dēls un mans suns. Sāksies mūsu jaunā dzīve. Es jau redzēju, kā mans dēls jāj ar zirgu caur olīvkoku laukiem, kā suns dauzās okeānā, kā es vakaros no verandas klausos cikādes un domāju: “Es beidzot esmu mājās.”
Es tiešām ticēju, ka tā būs…
Un tieši tad pasaule apstājās.
Covid.
Vienā mirklī aizvērās robežas. Pazuda darbs. Pazuda cilvēki. Izgaisa plāni…
Un es paliku viena. Pa īstam viena. Bez ģimenes. Bez draugiem. Bez savas valodas. Tikai es un tik daudz klusuma, ka sākumā tas biedēja.
Tur nevienam nebija svarīgi, ka reiz organizēju lielus pasākumus. Nevienam nebija svarīgi mani tituli, diplomi, apbalvojumi…
Mani panākumi. Mani sarkanie paklāji. Prožektoru gaismas. Skatuves mikrofoni un žurnālu vāki.
Tur es biju vienkārši sieviete gumijas zābakos no post-soviet union valsts. Es +40 grādos ravēju dārzu, vācu zirgu fekālijas… un vienatnē raudāju, jo biju pazaudējusi savu vērtību.
Dzīvei ir ļoti savdabīga humora izjūta.
Kādu dienu, tīrot stalli, es pie sevis pasmaidīju.
“Nu re, Sindij… Tu taču gribēji attīrīt cilvēkus no dzīves smaguma, viņiem palīdzēt…”
…un tajā brīdī sapratu – es tīru ne tikai stalli.
Es tīru arī savu prātu. Savus priekšstatus. Savu vajadzību visu kontrolēt. Savu vēlmi visiem pierādīt, ka esmu pietiekama un vajadzīga.
Šodien ir pagājuši seši gadi. Tikai tagad saprotu, cik svētas bija tās asaras.
Tās nebija sakāves asaras. Tās bija sēras. Par lielo sapni, kuru biju jau paspējusi iemīlēt un sapratu, ka tas izzuda, lai gan biju tam tik tuvu.
Kad atgriezos Covid laikā Latvijā, sākās pavisam cita izdegšanas nodaļa.
Es rakstīju CV, jo pasākumu sfērā bija liela krīze un darba nebija.
Pārsvarā saņēmu atbildes: “Jūs esat pārāk kvalificēta.”
Kontā – totāls tukšums…
Bija brīži, kad vienīgais, ko varēju atļauties, bija Roltoni. Par to es ilgi klusēju. Man bija kauns par sevi, jo sabiedrība tik bieži cilvēka vērtību mēra pēc viņa konta atlikuma.
Toreiz es pirmo reizi sapratu, cik viegli ir mīlēt cilvēku, kuram viss izdodas, un cik reti sastopami ir tie, kuri paliek arī tad, kad tev vajag palīdzību un tu esi savas dzīves bezdibenī.
Covid neatņēma tikai manu darbu. Tas arī sakārtoja manu cilvēku sarakstu.
Daži aizgāja. Daži palika.
Šodien es bieži domāju…
Vai es dzīvotu citādi, ja varētu pagriezt laiku atpakaļ?
Droši vien nē.
Es joprojām riskētu. Joprojām teiktu “jā” šķietami neprātīgām idejām. Joprojām brauktu. Joprojām sapņotu.
Jo lielākā daļa manu skaistāko atmiņu ir dzimušas tieši tur, kur citi teica:
“Tas ir pārāk riskanti.”
Jā. Es zinu.
Tieši šādi dzīvojot var izdegt, bet tieši šādi dzīvojot var arī pa īstam piedzīvot.
Es vairs nedomāju, ka izdegšana ir mana kļūda. Es domāju, ka tā ir mana skolotāja.
Tā katru reizi man uzdod vienus un tos pašus jautājumus:
“Sindij… Kur tu skrien? Kam to vajag? Vai tu vēl dzīvo savu dzīvi?”
Katru reizi, kad atbilde kļūst neskaidra, dzīve mani apstādina.
Sāpīgi, bet ļoti mīloši.
Es joprojām ticu sapņiem. Es joprojām ticu spontanitātei.
Es joprojām ticu tam, ka dzīvi vajag baudīt pilniem malkiem.
Ne tāpēc, ka tas vienmēr beidzas laimīgi, bet tāpēc, ka dzīvē sevi ir jāiepazīst no visām šķautnēm. Protams, nenodarot sev un citiem pāri.
Varbūt mēs neizvēlamies, cik reizes mūsu sirds tiks salauzta, bet mēs vienmēr varam izvēlēties, vai pēc tam tā paliks aizvērta.
Mana nav.
Jo es joprojām ticu, ka visskaistākie dārzi aug nevis tur, kur nekad nav bijis sausums, bet gan tur, kur pēc vislielākā sausuma kāds tomēr turpināja stādīt.
Un arī es turpināšu.
Dzīve mani nav iemācījusi nebaidīties krist. Tā mani ir iemācījusi nebaidīties piedzīvot un bailes pārvērst interesē. 😉
Madara Pauzere
Pēdējo gadu NVO pētījumi un krīžu tālruņu dati Latvijā un Eiropā arvien skaļāk iezīmē satraucošu tendenci – vecāku izdegšana vairs netiek norakstīta uz “parastu nogurumu”, bet gan definēta kā hronisks sindroms, ko rada ilgstoša resursu nepietiekamība.
Līdz pat 20–30% jauno mammu piedzīvo pēcdzemdību depresijas epizodes vai izteiktu trauksmi, un liela daļa palīdzību (savu iemeslu dēļ) tā arī neatrod.
NVO dati apliecina – vislielākais izdegšanas risks ir vecākiem, kuriem trūkst atbalsta sistēmas, “ciema, saimes” un vecākiem, kas visiem spēkiem cenšas noķert iluzoro perfekcijas standartu. Un pāri visam – mentālās pārslodzes gadījumā mamma, tētis vai abi saņem ļoti maz novērtējuma un atzinības.
Arī man šīs izjūtas nav svešas. Kad teju pirms 9 gadiem pirmo reizi kļuvu par mammu, centienos darīt to, kas jaunajai mammai “jādara”, nepamanīju, ka esmu iedzīvojusies pamatīgā nervu sistēmas pārslodzē.
Tieši pretēji – es kaut kā normalizēju tās visas grūtības, pacietos, piecietu, upurējos, turējos..
Tā manā prātā tolaik izskatījās “labās mammas” definīcija. “Bēbītis centrā,” es domāju.
Pat nevarētu teikt, ka es sabruku.
Es vienkārši “maucu”.
Kad pēc tādas dzīves divu gadu garumā un šķiršanās procesa ar sava dēlēna tēti uzsāku mācības, lai kļūtu par sertificētu PEP mammu, es uzzināju ļoti daudz par sevi un laiku, kad kļuvu par mammu.
Man bija vajadzīgi vairāki gadi, lai ieraudzītu, ka es tolaik dzīvoju pamatīgā nervu sistēmas pārslodzē. Kad es beidzot sāku just, es sāku just VISU, un tas bija jauna ceļa sākums.
Apjautu, ka mans pirmais dēliņš kā bēbītis ir piedzīvojis mammu izdzīvotāju, un pats man līdzās arī savu dzīvi izdzīvoja, nevis piedzīvoja.
Ak, jel, cik šajā posmā manī bija daudz skumju un vainas izjūtas!
Man vajadzēja gadus, lai saprastu, ka ģimenes sistēmā IKVIENAM ir nozīme, un mammai nav jāupurē savas vajadzības, lai, mazulim klātos labi. Rūpes par bēbīti patiešām sākas ar rūpēm par sevi.
Reiz pēc kādas konsultācijas ar jauno ģimeni, atceroties mūsu kopā būšanu, savā iztēlē ļoti spilgti ieraudzīju mammas un tēta vizuālo līdzību ar aisbergu – virs ūdens viss izskatās tīrs, kontrolēts un gluds, bet tas patiesais smagums slēpjas dziļumā.
- Redzamais: perfekti sapucēta āriene un vēlme pēc pilnīgas kontroles. Nebeidzama informācijas meklēšana par to, kas ir “pareizs” un “labākais bērnam”, centieni to ielikt savā ģimenes realitātē un vilšanās, ja padomi izrādās nederīgi. Mēģinājumi smaidīt un funkcionēt, kad nogurums burtiski gāž no kājām, … (papildini ar savu pieredzi, izjūtām).
- Neredzamais: sēras un ilgas pēc savas vecās dzīves, pēc sava vecā “es”. Izaicinājumi, kas saistās ar savas jaunās identitātes un reizēm arī ķermeņa akceptēšanu. Iekšējās cīņas ar nelūgtām un sociāli “nepieņemamām” emocijām (“Tu neesi laimīga? Kā!? Tev taču ir vesels bēbītis!”). Apspiestas pamatvajadzības (miegs, miers, ēdiens). Savas brīvības un autonomijas zaudējums. Attālināšanās no sava partnera, .… (papildini ar savu pieredzi, izjūtām).
Katrai ģimenei šis aisbergs var būt citāds, bet zem spoži baltāsledāja spicītes gandrīz vienmēr slēpjas neapjausts, smags dziļums.Vismaz sākumā, kamēr jaunā realitāte tiek apzināta un pieņemta.
Tieši tāpēc sākās mans kā PEP mammas ceļš. Es vēlējos saprast, kas ar mani notika. Kas tā bija par bedri, kurā biju iegāzusies. Līdz sapratu, ka ar savu pieredzi varu būt atbalsts citām jaunajām ģimenēm. Es tolaik ļoti būtu gribējusi zināt par tādu PEP mammas konceptu.. Man tolaik PEP mamma ļoti būtu bijusi vajadzīga.
PEP mammas ir profesionāli apmācītas sertificētas emocionālā atbalsta speciālistes, kas trīs gadu garumā apguvušas arī dažādas atbalsta metodes, prakses un teorijas, tomēr būtiskākais uzdevums ir ienest jaunajā ģimenē mieru – caur ļaušanu vecākiem runāt, caur pieņemšanu, netiesāšanu, nevērtēšanu, visu jūtu akceptēšanu un pretrunīgo jūtu normalizēšanu. Ienākot ģimenē, PEP mammas aicina jaunos vecākus izelpot, pavērot ķermeni, mazo bēbīti, pievērst uzmanību savām vajadzībām. Kad ienākam ģimenē, mēs nemētājamies nelūgtiem padomiem un nedalāmies savā pieredzē. Mēs kopā ar ģimeni meklējam viņu resursus, kas būtu pamatā viņu izaugsmei. Ļaujam vecākiem BŪT, lai tie, savukārt, varētu veidot cieņpilnas un mīlošas attiecības ar savu mazuli. No vainas un raizēm par pagātni, satraukumiem par nākotni uz šeit un tagad.
Nepaliec viena ar savām izjūtām! Uzrunā speciālistus, kas palīdzēs atrast ceļu uz atlabšanu!
Dace Zviedre
Ilgi domāju, kādēļ negribu rakstīt par izdegšanu. Jo nevēlos to romantizēt. Nevēlos teikt, ka šī situācija pirms diviem gadiem man dzīvē ko iemācīja.
Jo neiemācīja.
Negribu rakstīt, kādēļ izdegu. Jo tas notika, man reaǧējot uz apstākļiem. Es biju tā, kas sev to nodarīja, laicīgi neapstājoties, nelūdzot palīdzību, nemeklējot atbalstu, ignorējot savas sajūtas. Es esmu tā, kurai vajag visu perfekti vai nekā, kurai personiskās robežas ir tikai jēdziens. Es esmu tā, kura sabrūk asarās vienatnē automašīnā, jo izrādās, nespēju visu.
Ārējie apstākļi var būt dažādi. Ja nebūtu šie notikumi, noteikti atrastu, vai pati iniciētu citus notikumus un apstākļus, kuros izdegt. Man ir neapskaužams talants atrast, kur sevi sadedzināt.
Un tas nav stāsts par vainas uzvelšanu sev. Tas ir stāsts par bezgalīgu ceļu pie sevis pašas. Pie sevis sadzirdēšanas pirms sākas panikas lēkmes, pirms sākas trauksme un pirms viss ir pavisam slikti.
Un, pat tad, ja viss ir pavisam slikti, ir cilvēki apkārt, ir atbalsta grupas, terapijas, ārsti, zāles.
Lūdzu sadzirdi, ka tu neesi galīgi traka… vai traks, ja meklē profesionālu palīdzību. Tu neesi jucis un novedis sevi līdz dziļākajam bezdibenim. Tu esi ceļā uz sevi. Un Tavs ceļš iet tik tuvu gar bezdibeņa malu, ka sākumā šķiet strupceļš esam.
Lai foto ir, kā apliecinājums tam, ka tas nav bezdibenis. Foto uzņemšanas vieta- Psihiskās veselības dienas stacionārs “Pārdaugava”. Laiks- 2024.gads. Garastāvoklis tobrīd- norediǧēt no foto durvju šilti ar uzrakstu “PSIHIATRS”, un ievietot savos sociālajos tīklos ar provocējošu uzrakstu. Jo tāds ir mans ceļš pie manis pašas.
Kristīne Auziņa
Perfekcionista kapenes.
Ilgu laiku domāju, ka mana izdegšana sākās 2024. gadā.
Tagad zinu – tā sākās daudz agrāk.
Atceros kādus Ziemassvētkus.
Es biju maza meitene ar dzejoli, kuru zināju no galvas. Stāvēju cilvēku priekšā, līdz vienā brīdī vārdi pazuda. Es apjuku un aizskrēju pie vecmāmiņas. Nevis tāpēc, lai paslēptos. Lai atrastu drošību.
Es cerēju, ka viņa mani apskaus.
Tā vietā dzirdēju:
“Neapkauno mani.”
Šodien saprotu – tas nebija stāsts par kaunu.
Tas bija stāsts par vilšanos sevī.
Par pirmo reizi, kad sajutu, ka nepilnība var maksāt piederības sajūtu.
Varbūt tieši tajā dienā tika uzlikts pirmais akmens manām perfekcionista kapenēm.
Pēc tam nāca skola. Diplomi. Atzinības. Sasniegumi.
Es tos krāju ar tīru bērna prieku, bet patiesībā tie bija mani “perfekcionista pierādījumi”. Ar klusu cerību, ka katrs diploms pateiks to, ko pati vēl nepratu izteikt: esmu gana laba.
Ar laiku centība kļuva par manu raksturu, manu dzimto valodu.
Es iemācījos sajust citu vajadzības ātrāk nekā savējās.
Izturēt ilgāk. Paveikt vairāk.
Nekad neapstāties. Un par katru cenu nepievilt.
Toreiz nezināju, ka perfekcionisms reti piedzimst no vēlmes būt izcilam.
Daudz biežāk tas piedzimst no bailēm kādu pievilt.
Kad 2024. gadā kopā ar biznesa partneri veidoju uzņēmējdarbību, es neieguldīju tikai laiku vai naudu.
Es ieguldīju to pašu mazo meiteni, kura bērnībā skrēja ar diplomiem rokās, cerot, ka šoreiz pietiks.
Manas dienas piederēja darbam. Manas naktis – sapnim.
Katrs nopelnītais eiro kļuva par vēl vienu iespēju noturēt dzīvu to, kam ticēju. Es nepamanīju, ka līdzās uzņēmējdarbībai būvēju arī savu identitāti. Jo vairāk ieguldīju, jo grūtāk bija atzīt, ka kaut kas plaisā.
Visdārgākais, ko ieguldīju, nebija nauda. Tā bija uzticēšanās.
Es ilgi nespēju pieņemt, ka cilvēks, kuram uzticējos, nav tik pat “perfekts” kā es. Sāpīgākais nebija zaudējums. Sāpīgākais bija tas, ka manā priekšā lēnām sabruka priekšstats par cilvēku, kuram biju uzticējusi ne tikai darbu, bet arī daļu no sevis.
Pirmā doma bija:
Kā es to nepamanīju?
Tieši tur izdegšana sāka runāt ar mani skaļāk kā mani nakts murgi.
Atceros kādu sarkano luksofora gaismu.
Katru rītu pie tās apstājos un klusībā cerēju, lai tā vēl brīdi paliek sarkana.
Ne tāpēc, ka negribēju doties uz darbu. Ne tāpēc, ka negribētu doties tālāk. Bet tāpēc, ka gribēju apstādināt laiku. Apstādināt nespēku. Apstādināt sajūtu, ka šis ceļš mani plēš gabalos, kamēr es pati esmu pārāk apņēmīga, lai aizietu.
Kad uzņēmējdarbība sabruka, es zaudēju ne tikai ieguldīto laiku, naudu un darbu. Uz brīdi es pazaudēju arī sevi. Vairs nezināju, kas esmu bez šī sapņa. Nezināju, ko māku. Nezināju, kā jūtos. Kas esmu. Un nezināju, vai spēšu piecelties no punkta, kurā biju nonākusi.
Un pat vēl šodien, rakstot šo atzīšanos sev, man nav viegli pateikt: “Es izdegu.”
Jo cilvēks taču nav sērkociņš, kas vienā dienā zaudē liesmu.
Izdegšana ir daudz klusāka.
Tā gadiem ilgi pārtiek no cilvēka, kurš tic, ka viņa vērtība sākas tur, kur beidzas viņa robežas.
Šodien es zinu, ka mana izdegšana nebija sods.
Tā bija mana dvēsele, kas beidzot atteicās dzīvot dzīvi, kurā mīlestība, piederība un vērtība bija nepārtraukti jānopelna.
Varbūt tieši tāpēc šis nav stāsts par zaudētu uzņēmējdarbību.
Tas ir stāsts par sievieti, kura beidzot pārstāja glābt pasauli, lai pirmo reizi mēģinātu izglābt sevi
Laura Asike
Mans stāsts par izdegšanu ir darbs, kas nav domāts man.
Vienmēr biju domājusi, ka gribu darbu ofisā, ka gribu skaisti ģērbties un būt biroja cilvēks.
Kādu dienu draudzene man piedāvāja šādu iespēju. Tajā laikā es strādaju ražosanas cehā un piedāvājumu daudz neapdomājot es pieņēmu.
Sākumā viss šķita jauki. Bija manis izsapņotais ofisa darbs, bija jauni, vēl nebijuši, pienākumi un viss likās labi. Taču vienā brīdī es sapratu, ka tā neesmu es. Man pietrūka aktivitātes, es sapratu, ka mani šis darbs nomāc. Protams ar laiku arī pienākumi nāca arvien vairāk klāt, sāku palikt darbā pēc darba laika un sapratu, ka pat negribas nemaz vairs pucēties. Gribējās vienkārši aizvērt durvis un par darbu nedomāt. Diemžēl tas nebija iespējams, jo no darba atslēgtied nevarēju. Mums bija izveidota darba Whatsapp grupa. Katru reizi kā telefonā atnāca kebkāda ziņa, man sākās trauksme. Šķita, ka kaut kas slikts ir noticis darbā, par ko es esmu atbildīga. Sapratu, ka nemāku pat vairs priecāties, uz darbu gāju ar bailēm par to, kas mani tur sagaida. Arī attiecības ar draudzeni izzuda un darbā atmosfēra kļuva nospiedoša. Mēģināju atrast kādu nodarbošanos ārpus darba. Izveidojām ar citu draudzeni duetu. Pat ierakstījām savu oriģināldziesmu. Bet dzīvesprieku neatguvu. Sapratu, ka pat dziedāšana man vairs nedod prieku. Jutosbpilnībā iztukšota, 3 mēnešu laikā zaudēju vairāk kā 20 kg svara, jo nespēju pat ieēst no tā, cik nomākta jutos.
Sapratu, ka kaut kas ir jāmaina. Uzrakstīju uz iepriekšējo darba vietu un atsāku strādāt vecajā darba vietā – ražošanā.
Jau pēc pirmās dienas sajutu, ka dzīvesprieks sāk atgriezties. Lai gan biju fiziski nogurusi, tomēr laimīga. Es atkal atsāku domāt par citām lietām, nevis darbu. Sāku plānot savu atpūtu, savu dzīvi turpmāk.
Pēc aiziešanas no darba nav vēl pagājis mēnesis un joprojām atgūstos. Tomēr jūtos ļoti ļoti labi.
Dana Gabrāne
Pēdējā laikā man arvien biežāk ir sajūta, ka es vienkārši vairs nespēju nest visu, kas uzlikts uz maniem pleciem. It kā uz manas muguras būtu sakrauts viss iespējamais smagums, un no manis tiek gaidīts, ka es to nesīšu bez sūdzībām un bez noguruma.Katru dienu es ceļos un turpinu. Es strādāju, rūpējos par bērniem, domāju par simtiem lietu vienlaikus un cenšos noturēt kopā savu pasauli. Es daru visu, kas ir manos spēkos, bet bieži jūtos tā, it kā neviens īsti neredzētu, cik ļoti esmu nogurusi. Neviens neredz tās naktis, kad domas neļauj aizmigt. Neviens neredz to tukšumu, kas reizēm pārņem pat tad, kad apkārt ir cilvēki.Papildus visam man ir arī nepārtraukta cīņa ar savu veselību. Vairogdziedzera problēmas ir kļuvušas par vēl vienu smagumu, ko nesu līdzi katru dienu. Ir grūti izskaidrot citiem, cik ļoti tas ietekmē ne tikai ķermeni, bet arī prātu. Nogurums, enerģijas trūkums, svara problēmas, sajūta, ka mans ķermenis strādā pret mani – tas viss lēnām grauj pašapziņu. Dažreiz šķiet netaisnīgi, ka pat tad, kad cenšos, rezultāti nenāk tik ātri, kā gribētos. It kā man nepārtraukti būtu jācīnās divreiz vairāk nekā citiem, lai sasniegtu to pašu.
Viena no sāpīgākajām lietām ir sajūta, ka esmu dzīvojusi ar cerībām, kuras tā arī nav piepildījušās. Es ticēju vārdiem, ticēju solījumiem un nākotnei, kuru iztēlojos pavisam citādu. Es gaidīju, ka reiz jutīšos izvēlēta, novērtēta un patiesi svarīga. Taču šodien man bieži ir sajūta, ka esmu kļuvusi par pašsaprotamu cilvēku, kurš vienkārši pilda pienākumus.
Es ilgojos , pēc drošības sajūtas, pēc apziņas, ka kāds mani redz ne tikai kā mammu vai cilvēku, kas visu organizē un atrisina. Es ilgojos justies mīlēta tā, lai man par to nebūtu jāšaubās. Taču arvien biežāk mani pavada sajūta, ka manas vajadzības ir kļuvušas neredzamas. Dažreiz šķiet, ka es atdodu visu no sevis, bet pretī saņemu tikai pliku paldies.
Kad mēģinu izteikt savas sāpes, bieži vien dzirdu, ka man vienkārši jāturpina dzīvot,bet es nesaprotu, kā vienkārši dzīvot, kad sirds ir nogurusi. Kā vienkārši dzīvot, kad katru dienu cīnies ar sajūtu, ka neesi pietiekami novērtēta. Kā vienkārši dzīvot, kad tev pietrūkst nevis lietu, bet sajūtas, ka esi svarīga. Reizēm man šķiet, ka esmu pazudusi pati sev,ka zem visiem pienākumiem, rūpēm un atbildībām ir palicis cilvēks, kurš sen nav juties laimīgs. Cilvēks, kurš ir noguris būt stiprs,noguris vienmēr atrast risinājumus,noguris turēt sevi kopā, kad iekšā viss brūk. Ir brīži, kad skatos spogulī un vairs neatpazīstu sevi. Ne tikai ārēji, bet arī iekšēji. Es atceros cilvēku, kuram bija sapņi, cerības un ticība, ka dzīve reiz būs vieglāka. Tagad bieži vien šķiet, ka es vienkārši pārdzīvoju dienu pēc dienas, cenšoties nesalūzt.
Ir brīži, kad gribas vienkārši apsēsties un vairs necīnīties. Ne tāpēc, ka es negribētu dzīvot, bet tāpēc, ka esmu nogurusi no sajūtas, ka man viss jāiztur vienai. Nogurusi no tā, ka tik daudz dodu, bet tik reti jūtu, ka kāds sniedz roku pretī,un tomēr es turpinu iet uz priekšu. Ne tāpēc, ka man vienmēr būtu spēks, bet tāpēc, ka man ir bērni. Viņi ir iemesls, kāpēc es pieceļos pat tad, kad sirds ir smaga. Taču pat viņu mīlestība neizdzēš sāpes, kuras nesu sevī.Patiesībā es negribu daudz. Es negribu ideālu dzīvi. Es tikai gribu justies sadzirdēta. Gribu justies novērtēta. Gribu justies izvēlēta. Gribu, lai kāds paskatās uz mani un ierauga nevis cilvēku, kurš visu var, bet cilvēku, kuram arī reizēm ir vajadzīgs atbalsts,jo šobrīd es jūtos nogurusi. Ne tikai fiziski, bet arī dvēselē. Nogurusi no cīņas ar slimību, nogurusi no neatbildētiem jautājumiem, nogurusi no nepiepildītām cerībām un no sajūtas, ka man vienmēr jābūt stiprai. Un dažreiz skumjākais ir tas, ka neviens īsti nezina, cik daudz asaru ir paslēpts aiz ikdienas smaida, it sevišķi cilvēkos.
Margarita Zane
ans stāsts ir par to, ka mēs nekad nezinām, cik daudz varam turēt un kurā brīdī psihe izsitīs korķus. Vosa notikumu epopeja, kas noveda pie izdegšanas, sākās īsi pirms pandēmijas. Nomira mana vecmāmiņa, kas bija man viens no tuvākajiem cilvēkiem, tad mani ar sabotāžas palīdzību izmeta no ļoti laba darba, kur biju veltījusi pusgadu laika un ļoti daudz resursu, lai to vispār dabūtu, VID atrada manās atskaitēs kļūdu, lika samaksāt nodokli par neesošiem ienākumiem un uzrēķināja nesamērīgas soda naudas, tad sākās pandēmija un es nobankrotēju pilnībā, jo visus ietaupījumus nupat biju iegrūdusi mājas remontā. Mana labākā draudzene vienā jaukā dienā vienkārši pārtrauca ar mani kontaktēties un viņas vīrs izvazāja manu vīru pa tiesām divu gadu garumā, mēģināja arī man piesiet izdomātu krimināllietu, respektīvi izmantoja manu krīzi, lai ieriebtu, tā arī neesmu sapratusi, par ko. Laikam kaut kas noskauda. Turklāt uzrīdīja man būvvaldi, ar kuru plēšos joprojām jau kuro gadu. Laikam tieši šī it kā draugu nodevība bija tas pēdējais piliens, no kā mana psihe izšāva visus korķus un drošinātājus.